Filma “Uz neredzīti, Brasa” – uz diviem pārpildītajiem seansiem atskatoties
Filma “Uz neredzīti, Brasa” – uz diviem pārpildītajiem seansiem atskatoties

Filma “Uz neredzīti, Brasa” – uz diviem pārpildītajiem seansiem atskatoties

Ar kupli apmeklētu vakara un arī dienas papildseansu, ar paša režisora piedalīšanos un īpašās cietuma auras izjušanu 15.oktobrī bijušā Brasas cietuma sporta zālē norisinājās Ivara Zviedra dokumentālās filmas “Uz neredzīti, Brasa” (2022) atgriešanās savā pirmsākuma vietā.

Pirms filmas skatītāji varēja izstaigāt nelielu daļu cietuma teritorijas, gūt priekšstatu par cietumnieku dzīves apstākļiem un sajust dzeloņstieplēm apvītās vietas atmosfēru. Savukārt pēc filmas ikvienam bija iespēja sarunā ar filmas režisoru uzzināt vairāk par filmas tapšanas apstākļiem, galvenajiem varoņiem un mūsdienu cietuma vidi īsi pirms Brasas cietuma slēgšanas.

Filmas bezmaksas seansi organizēti projektā Nr. AIC-22-79-lī, ko līdzfinansē Rīga Sabiedrības integrācijas programma

Bijušais Brasas cietums – 21. gadsimta kultūrvieta apkaimē? Iespējams, ka šādu jautājumu sev uzdeva ne viens vien no skatītājiem, kas nedēļas nogalē apmeklēja kādu no I. Zviedra dokumentālās filmas “Uz neredzīti, Brasa” seansiem, kas tika demonstrēti vietā, kur filma tika uzņemta 2019. gadā – neilgi pirms cietuma slēgšanas.

Brasas cietums (agrāk Rīgas Termiņcietums) bija slēgtais Rīgas cietums, kur dažādos korpusos ievietoja ne tikai notiesātos vīriešus, bet arī sievietes, nepilngadīgos un apcietinātos īsākam termiņam. Kopš 2019. gada aprīļa cietums ir slēgts, jo bija novecojis, neatbilda Eiropas standartiem. Tagad šis cietums ir atvērts interesentiem – te tiek uzņemtas filmas, notiek dažādi pasākumi, performances, jau trīs gadus ikgadējo Hospitāļu ielas kaimiņu svētku laikā tiek rīkotas ekskursijas gida vadībā – vietas grupās piepildās dažu minūšu laikā un interese par Brasas cietumu kā objektu nemazinās.

Mēs, apkaimes biedrība Brasa, saredzam bijušā cietuma ēkas un teritorijas integrāciju apkaimes sabiedriskajā dzīvē, sadarbībā ar atbildīgajām institūcijām pārveidojot to no slēgtas, dzeloņdrātīm apvītas teritorijas, kas tradicionāli netiek saistīta ar kultūru, par apkaimes daļu un iecienītu kultūrvietu. To, kas tas ir iespējams, pierāda cilvēku lielā interese apmeklēt pasākumus, izzināt pagātni, izzināt kādu citu dzīves šķautni un apmeklēt vietas, kur sabiedrībai ir iespēja augt un attīstīties, kur satikties, kur apmainīties viedokļiem, gūt jaunas zināšanas un stiprināt apkaimes kopības izjūtu.